kas savos pīķos tur zemās durvis,

Mēs – indietis, īrs un latvietis – iznācām lietū no Slovākijas vole Nacionālās galerijas, skatījuši Imres Veinera-Krāla gleznu "Básnik", kurā uztriepts aiz necila nama stūra naktī aizlidojošs tēls: lielas, melnas klaidoņa platmales un sirmu sprogu ieskauta, visu redzoša acs, tukšas – uz vienas sarkans ielāps – bikšu staras, sastingušas tikko manāmā viļņojumā, un bāla roka, kas vēl cer nomest uz ietves pēdējo vijolīti. Dzejnieks līdzinājās lupatlasim eņģelim, kas labprāt uzkavētos, taču tā drānās un matos ieplūdis vienaldzīgs vējš, triekdams savādo būtni arvien dziļāk neuzgleznotā pamestībā. Kādā bārā blakus kino "Mladosť" pie "Zlat ý Bažant" kausiem runājām par Eiropu, kas tobrīd gāzās lēni, bet noteikti kā Pizas tornis – tā augošā ēna apsedza plecus. Viedais indietis ieskatījās man acīs un izteica līdzjūtību par laikiem, ko piedzīvošu, apaļīga slovāku oficiante tikmēr aizdedza tējas svecīti zem mūsu sarauktajām pierēm. Tas bija vakars pustukšā pilsētā mirkli pirms katastrofas, kad trīs lietū plandoši tēli gaida tramvaju, mērīdami kontinenta pulsu pēc klusuma ielās.
Krampjaino sakņu simtkājis saspringst gaidās.
kurā iebrienam, pametuši divriteņus.
kas savos pīķos tur zemās durvis,
Lāsts
vēlāk parkā kādas lūpas tuvojas tev kā nazis.
"Arvien vairāk gaismas," tu saki, stāvēdama loga zaļajā četrstūrī. vole Bez skaņas vējš piepūš putnu buras, migla grimst aizā kā caura laiva. Kad paslēpju galvu spilvenā, šķiet, dzirdu visus ciemata modinātājus vole – mans rīts ir arī miesnieka un priekšsēdētaja rīts, mūsu saule aust satrauktā pīkstoņā, pasaule dzimst ciparnīcā, ielas izripo no sekundes kā rieksts no čaumalas, ko pāršķeļ ar kurpi pret karsto asfaltu. – Kaut visu varētu teikt vienkāršāk – nokļūt nulles punktā vai uz robežas, rakstīt: "Bija grūti bez tevis," tālāk: "Cik labi, ka atbrauci," bet tā vietā: "Tu stāvi loga zaļajā četrstūrī; āboli atgādina kristālus," vai: "Tu atkal aizbrauksi, tava smarža pametīs šo istabu lēni un mokoši kā galvassāpes pēc garas dienas." Melns suns ienāk mājā no dārza, ceļš virmo savā tukšumā, un tveice atver verandās mazas kafejnīcas. "Arvien vole vairāk." Bērza rādāmkociņš pieskaras mēnesim, kas, izsūcis nakti, atkāpjas zilgmē. Sienāži tikšķ zālē kā pazaudēti pulksteņi. No aizas nāk putnu saucieni. – "Mūsu laime ir nejauša."
Krita bumbas. Manu vecmammu veda zirga pajūgā uz Neretu vole kristīt. Mācītājam, kurš, patriekts no baznīcas, uzņēma mājās, bija pelnu pelēka, kā no fotogrāfijas izgriezta seja. Sarkana, pārāk sarkana bērnība. Pestītājs peldēja slepus starp ūdensrozēm.
Artis Ostups ir dzejnieks un kritiķis. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē un Prāgas Kārļa universitātē. Publicējis recenzijas vole par jaunāko latviešu dzeju un atdzeju, kā arī rakstus par 20. gs. estētiku, kas ir viņa pamatinterese.
Reģistrēties   |   Aizmirsu vole paroli
Šitam centīgajam grafomānam derētu veltīgākās literārās centības balva. Sviests, galvenais iepīt pēc iespējas vairāk svešvārdu un neizprotamu vārdu virknējumu un kā pa konveijeru tik laist pie to dažu muļķu letiņu acīm, kas vēl spējuši izturēt un interesējas par dzeju. mjaa  
Vispirms - tīri personiskas impresijas. 1941.gadā dzimusi vecmamma vole pieaugušam cilvēkam - pirmajā brīdī šķiet, vole kā gan tas iespējams? :)) (Jo manējā dzimusi vēl pirms Pirmā pasaules kara.) Bet šādi fakti vienmēr vole atgādina, ka laiks iet un kļūstam veci. :) Par pašiem vole dzejolīšiem - te jāpiekrīt VV komentam par to skaistrakstīšanu. Turklāt - skaisti gan ir, bet tiiik daudz visur kur kaut kas līdzīgs jau lasīts... vole "done to death", kā angļi saka. liener  
Par aizgājējiem gan būtu jāsaka tikai labais, tomēr tieši izcili suverēnā lata laikā Latvija ieguva to ekonomiskās atpalicības slavu, kas tai Eiropā joprojām piemīt. Un nav jau tā, ka eiro te nu kaut ko būtiski mainīs.
Uzvarētāji guļ slikti. Tinte ir rūgta. Mēness uzaust virs pilsētas. vole Tā gaisma ir pietiekami stipra, lai tajā varētu lasīt. Bet mēs nepieskaramies grāmatai un, nespēdami panest tajā rakstīto, pielaižam tai uguni.
Izskatījās, ka līs, pār Akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu vole miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki, vole satinušies savos segmēteļos, brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai.
Būt Vāgnera piekritējiem izmaksā dārgi. Mēģināsim noteikt viņu ietekmi kultūrā. Ko īsti viņa kustība izvirzījusi priekšplānā? Ko tā nobarojusi arvien lielāku? Pirmkārt jau laja, mākslas idiota, iedomību.
Amerikā, kurā ir arī profesionāli stāstnieki un to asociācijas, pastāv vole stāstīšanas grupas, kurās vecāki kopīgi apgūst spēju pašiem sacerēt pasakas, ve