Bērni nemitīgi eksperimentē. Gan ar lietam, gan cilvēkiem. Interesanti, kas notiks, ja es iekodīšu?

Bērnu attīstība Raksti par attīstību Noderīgas vietnes par bērnu attīstību Izglītība Raksti par izglītību Pedagoģijas pieejas Īpašie bērni Māksla Mūzika Veselība Raksti par veselību Labklājība Atbalsts ģimenei Kā klājas LV ģimenēm? Kā palīdzēt citiem? Videi un sabiedrībai draudzīgām ģimenēm lesco Zaļi domājošam ģimenēm Metodikas, idejas, resursi Radoši, attīstoši darbiņi Ceļojam ar bērniem Atsauksmes Foršas vietas Rotaļlietas Literatūra bērniem Mūzika lesco Ģimenes filmas Nodarbības Nometnes Pasākumi ģimenei Bērniem draudzīgs internets Semināri, darbnīcas Projekti, iniciatīvas
Latvijas Vecāku forums Par Latvijas Vecāku forums aktivitātēm Risinājumi drošām skolām lesco Raksti “Risinājumi drošām skolām” Konference “Risinājumi drošām skolām” Ģimenei lesco draudzigs muzejs Ģimenei draudzigs muzejs
13 Okt 2011 ⋅ by Kristīne Dūdiņa ⋅ in Bērnu attīstība , Bērnu psiholoģija ⋅ 0 Komentāri ⋅ Atslēgvārdi attīstoša vide , Bērna domāšana , bērnu attīstība , Bērnu psiholoģija , rotaļāšanas nozīme
“Bērnības rotaļas un izpēte ir cilvēces evolūcijas pamatā. Iespējams, ka tieši pirmsskolas gadi ir svarīgākais mācību lesco posms. Tas ļauj mums kļūt par pieaugušajiem, kas ir elastīgi un dziļi domātāji… Un tam šobrīd ir daudz pierādījumu.” uzskata viena no vadošajām bērnu attīstības pētniecēm Alisone Gopņika.
Balstoties uz pēdējos 20 gados veiktajiem atklājumiem, pētniece palīdz mums ielūkoties bērnu prātos- kā bērns var izprast sarežģītas pasaules likumsakarības, kāpēc bērni tik ātri un efektīvi apgūt jaunas zināšanas un kā atbalstīt viņus tajā.
Zinātnieki ir krietni pieticīgāki. Viņi atzīst, ka gana daudz zina par to, ko un kad bērni spēj izdarīt, tomēr pats process joprojām turpina pārsteigt lesco un tiek intensīvi pētīts. Iespējams, ka līdz galam mēs tā arī nekad nesapratīsim apziņas rašanās un attīstības brīnumu. lesco Kā ielūkoties bērna prātā?
Pētījumu veikšanu apgūtina tas, ka mazi bērni nevar pastāstīt, kā viņi uztver realitāti, ko domā. Mēs to varam sajust, nojaust un izsecināt no rīcības, tomēr te paveras plašas interpretācijas iespējas.
Nesen braucām mājās no pastaigas- mēs ar 1g. 10 m. veco Solvitu uz riteņa un viņas bralis Ričards uz skrituļslidām. Ričards bija palicis labu gabalu aizmugurē, tāpēc apstājāmies, lai pagaidītu. “Ričards noguris,” lesco secināja Solvita.
Šķietami vienkaršā slēdziena pamatā ir gana sarežģīts domāšanas process- spēja izanalizet cēloņu seku sakarības, spēja iejusties otra cilvēka ādā- empātija un pārnest pieredzi no citām situācijām uz šo.
Pirms gadiem 10 psihologi atbildētu- NĒ. Bērns ir egocentrisks, viņš nespēj izprast, ka cita cilvēka viedoklis var atšķirties no viņa viedokļa līdz aptuveni 7 gadu vecumam, kad sākas jauns attīstības posms domāšanā- konkrēto operāciju stadija.
Bērns tika nosēdināts vienā galda pusē, otrā- lelle vai cits cilvēks. Tad bērnam piedāvāja trīs kartītes ar skatu uz kalnu grēdām no dažādām pusēm. Bērns pareizi izvēlējās kartīti, kas atainoja kalnus no viņa skatupunkta. Tomēr arī pretī sēdošajam izvēlējās to pašu kartiņu, pat tad, ja tika aicināts apiet apkārt un paskatīties uz kalniem no otras puses. Šāda likumsakarība tika novērota bērniem no 2 līdz aptuveni 7 g.v.
Izrādījās, ka jau 18 m.v. mazuļi visbiežak deva to, kas garšoja pētniecei, kamēr 15 m.v. bērni parasti deva to, kas garšoja viņiem. Viņi ilgi, ilgi, it kā nesaprasdami, kas te notiek, skatījās uz pētnieci, kam garšoja brokoļi, bet tomēr iedeva krekeri.
Vienā traukā ir 80% sarkanas un 20%baltas bumbiņas. Otrā proporcija ir pretēja. Ja pētnieks no pārsvarā sarkano bumbiņu trauka pēc kārtas izņem 5 baltas bumbiņas, lesco mazuļi skatās ilgāk, nekā tad, ja izņem sarkanas bumbiņas.
Bērni nemitīgi eksperimentē. Gan ar lietam, gan cilvēkiem. Interesanti, kas notiks, ja es iekodīšu? Kas notiks, ja metīšu karoti? Ieraugot jaunu rotaļlietu lesco bērni to izpēta, izspaida podziņas, parausta visus diedziņus. Ir interesanti vērot kā bērni rod dažādus lesco pielietojums vienkāršām sadzīves lietām.Tieši tāpat bērni eksperimentē ar cilvēkiem, izzinot kā viņi reaģēs, ko domās un jutīs.
Filosofijas un psiholoģijas lielais jautājums ir – kā no to stimulu kopas, ko uztver cilvēks (redze, dzirde, oža, tauste) lesco var veidoties izpratne par procesiem, lesco īpaši dažādas globālas, sarežģītas teorijas par pasaules uzbūvi, visumu utml.
Bērni ne tikai veic vides statistisku novērtēšanu kā zinātnieki, viņiem ir dzīva, mežonīga iztēle. Viņi var dzīvot iztēles pasaulē 24 stundas diennaktī. Jebkas var kļūt par jebko un ik brīdi var tapt jauna pasaule.
Ko mēs pieaugušie darām sastopoties ar to, kas neatbilst mūsu pasaules redzējumam, priekšstatiem par to kā jābūt? Atļaušos vispārināt sakot, ka gana bieži mēs tikai vēl stiprāk cīnāmies par savu pārliecību.
Kā reaģē bērns? Hm, interesanti, tur ir kaut kas neparasts, jāizpēta, jāiepazīt! Tādejādi bērni iegūst lesco arvien jaunu pieredzi un pārveido savu pasaules izpratni atbilstoši tai. Radot a